Samanta Prikšāne, 10.klase
No kalna, kurā reiz biju kāpusi un stipri stāvējusi nu es krītu. It kā kāds neredzams spēks mani vilktu no tā lejā. Vai patiesībā es tajā nemaz nebiju un tas viss bija tikai sapnis, kurš rēgojās man. Bet, iespējams, tā bija mirāža, kurai ticēju es un pārējie man tikai piespēlēja. Kā lai zinu, vai dzīvoju fantāzijā vai patiesajā pasaulē? Ja tas būtu tikai sapnis, es darītu ko vēlos, solis uz priekšu vai atpakaļ - vienalga, kas notiks, jo to jau kontrolēju es. Bet realitātē par katru vārdu vajaga vai nu krist, vai nu stāvēt un turēties. Tavu rīcību var noniecināt, nesaprast, apsmiet. Cik viegli būtu, ja visa dzīve būtu sapnis un ja tas aizietu greizi, tu pamostos un varētu sākt visu no jauna, nevis atbildēt par neveiksmēm vai to dēļ rakt sev bedri. Kāpēc es dzirdu apkārtējo nicinošās domas? Tikai tad, kad tās balsis galvā zudīs, es plaukšu un beidzot izlauzīšos no aprūsējušā būra. Bet pagaidām es joprojām izliekos, ka viss ir kārtībā un klusēju. Tikai mana sirds zina patiesību, jo prāts māna ne tikai apkārtējos, bet arī mani. Ejot pa izdegušo lauku, pelnos atstātajos pēdu nospiedumos redzu bērnības rēgus, kuri ved katrs uz savu pusi. Tie atgādina, ka reiz nelocījos kā kailie krūmu zari un nesaplūdu ar pūli kā no mājas skrienošie dūmi, kuri vējā tik ātri izkliedējās saltajā ziemas gaisā. Agrāk es jutu - tātad to paudu, nepiekritu - tātad pretī teicu, citādāk, atšķirīgāk - tātad tas ir man. Nevis kā tagad katrs vārds kā adata miesā, katrs viedoklis manas jaunās drānas. Vai bērnības rēgi noraus netīrās drānas no manis, vai bērnības rēgi atbrīvos manu miesu no adatām? Kad es teikšu, ka man vienalga par apkārtējo smiekliem, kas vērsti uz mani, kad es teikšu, ka tavs viedoklis ir zemē mīdāms, nevis katrs nieks augšā ceļams? Nē, es nekad nebūšu brīva no nicinošajiem skatieniem, bet es varu palikt brīva no nepatikas sevī, palikt brīva no domām, ko citi vēlās uzspiest, es varu palikt brīva no apkārtējiem. Tikai kad un kā? Siltās ogles, kas palikušas no nodegušajiem kokiem, dedzina manas pēdas un tajā pašā laikā piedod spēkus. Es savelku savas rokas dūrēs un attīru prātu no tik daudzu gadu bezjēdzīgajām, pašrakstītajām grāmatām, un plauktos lieku tukšas lapas. Vēja brāzmas kilometra rādiusā no manis aizpūš visus pelnus un no zemes krāšņums stīdz. Tikai ūdeni un gaismu tam sniedz, lai tik visapkārt zaļo. Nu zemi klāj zaļa zāle, un neviens to vairs nemīda, koki dod pirmos augļus un nemaz nepūst. Pagātnes rēgi vai citi spēki, bet es atguvu sevi. Tagad nu valdu par vārdiem, kustībām un domām. Bet sāpju un nedrošības tetovējums joprojām man uz muguras, un neviens to nenoplēsīs, vienīgi var neveidot jaunus, jo vecie jau vienalga paliks. Tas taču nav vienkāršs applaucējums, kurš agrāk vai vēlāk sadzīst. Ir lietas, kas pazūd, un ir lietas, kuras visu atlikušo dzīvi jāslēpj, un man jālūdzas, lai neviens nepamana, citādāk jau tas, kas reiz beidzās, sāksies no jauna. Un parādās maldīgs jautājums, vai otrreiz ko tādu pārvarēt spēšu? Kā lai es to zinu? Tāpēc to, kas ir, saglabāšu un sargāšu, jo tas nemaz vairs nav sapnis.
Dzimtās valodas dienas ietvaros