Agnese Pitrāne, 9.a klase
Daudzas atmiņas no bērnības aizmirstas, bet dažas paliek uz mūžu. Bērnībā, protams, zāle ir zaļāka, saule spīd spožāk un kūkas ir garšīgākas. Jebkurus savus sapņus var īstenot ar fantāzijas lidojumu.
Kad man bija seši gadi, piedzima mana māsiņa. Es pavadīju daudz laika ar mammu un māsiņu, pastaigājoties pa Krāslavu.
Atceros, bija agrs pavasaris, silti spīdēja saule, koki tikko sāka zaļot. Pie autoostas bija kiosks “Narvesen”, tur varēja iegādāties garšīgu tēju un kakao. Visgaršīgākās kūkas varēja nopirkt kafejnīcā “Mārīte”.
Kopā ar mammu un mazo māsiņu, iegādājušās kūkas un silto tēju, devāmies pastaigā. Atnākušas pie grāfu Plāteru pils, sēdējām uz soliņa, dzērām silto tēju, ēdām gardās kūkas un skatījāmies uz Krāslavu.
Savās fantāzijās es biju grāfa Plātera meita, apģērbta greznā kleitā, sēdēju pie galdiņa savas pils terasē, bet kalpone pienesa man tēju ar kūkām. Pēc tējas baudīšanas gāju apskatīties savas pils bagātību.
Sākumā pastaigājos pa savu grezno parku, kur auga daudz skaistu, baltu rožu. No akmens grotām apskatīju savu dīķi, kur peldēja baltie gulbji ar saviem mazulīšiem. Dzirdēju, ka netālu rūca lauvas, – drīz atnāks kalps, kurš pabaros tās! Pie pils stāvēja mana kariete ar zirgu, kalpone palīdzēja iekāpt karietē, un mēs devāmies uz balli…
Tagad man jau ir 15 gadu, bet atmiņās it kā tas viss bija pa īstam – gan kariete, gan lauvas, gan gardās kūkas, ko pienesa kalpone. Tas liek pasmaidīt!
Ženija Nikolaičenko, 9.a klase
Mājīgs siltums šeit visapkārt virmo. Kā princesi apbūrusi mani tava vienkāršība. Kādā veidā spēj tu sevī tik daudz dvēseļu un atmiņu glabāt, neko pretī neņemot?
Noslēpumainā pilsētā neziņa un ziņkāre pārņem mani. Viss cilvēku atstātais slēpjas dziļi tevī. Kas gan ir šis ilgi neatklātais noslēpums, kas dziļi ierakts tevī? Vai tās cilvēku atmiņas? Varbūt tas mirušu dvēseļu skaits, kas tumšos vakaros blandās? Vai vēsture tā tavējā? Es noslēpumu sargāt dodos. Spēka pārņemta, kopā ar tavu noslēpumu grimstu tumšā, bezgalīgā jūras dzelmē, kur atrast mani nevarēs neviena dzīva būtne.
Šodien tu man atrodies tuvāk, nekā spēju iedomāties, bet jau rīt kļūsi tālāk un nereālāk aizsniedzama kā cilvēkam zvaigzne. Apsolu pieminēt tevi un stāstīt tavu stāstu, cik vien dzīve man ļaus. Taču apsoli vēl gadsimtiem ilgi noslēpumu glabāt, jo tikai viena tu mums tāda esi ar savu stāstu.
Latviešu valodas un literatūras skolotājas Ingrīdas Grišānes stundā