Krāslavas ģimnāzijas 9.klašu izlaidumā 9.b klases audzinātāja Aija Jakovele uzrunāja klātesošos ar humoru:
- "Cienījamie vecāki, skolotāji, viesi un, protams, mani devītie!
Šodien, skatoties uz jums, saprotu, ka viss ir beidzies! Mēs esam nonākuši galapunktā vienam ļoti labam maršrutam ar nosaukumu PAMATSKOLAS LAIKS. Domājot par mūsu kopā būšanas 5-iem gadiem, man nez kāpēc gribas jūs salīdzināt ar auto, bet noteikti ne ar miermīlīgo folksvāgen vabolīti vai minivenu, jūs bijāt kaut kas starp rallija auto un ekskursiju autobusu.
Pirmajos gados, kad maršruta šķērslis bija COVID, mūsu motors vēl raustījās, daži mēdza “neiedarbināties” līdz pusdienlaikam, bet citiem degvielas līmenis bija kritiski zems jau pēc brokastīm, taču COVID laikā iegūtās iemaņas saglabājās arī turpmākajos gados, jo mūsu klasē viennozīmīgi bija:
Gāzes pedāļa spiedēji - skolēni, kuri vienmēr runāja ātrāk nekā domāja, tāpēc dažreiz kādam arī nācās to vēlāk nožēlot.
Bija arī bremzes — skolēni, kuri taupīja enerģiju vienmēr un visur un kustējās tikai galējas nepieciešamības gadījumā, un kuri vienmēr atgādināja: “Priekš kam? Varbūt tomēr nevajag?”
Noteikti bija signalizācija — pietika piedāvāt kādu ideju, un momentā bija dzirdama reakcija.
Bija arī pagrieziena rādītāji — skolēni, kuri vienmēr centās nogriezties no pareizā ceļa, jo bieži vien paziņoja: “Skolotāj, man šodien nav mājasdarba.”
Protams, bija arī GPS navigācijas speciālists — kurš vienmēr zināja, kur vajag kādu aizsūtīt… pat tad, kad pašam virziens bija absolūti nezināms.
Un tad vēl bija bagāžnieka īpašnieki. Tie skolēni, kuru somās varēja atrast visu:
sen pazudušas darba lapas, salauztas pildspalvas, apgrauztu pusdienu ābolu, izdzertās piena pakas un, iespējams, arī pagājušā gada mājasdarbu.
Bet, lai cik dažādi jūs būtu, kopā jūs izveidojāt lielisku komandu.
Jā, reizēm mūsu automobilis mazliet grabēja. Reizēm “izlādējās akumulators”, reizēm salonā bija pārāk skaļi, un dažkārt šķita, ka auto vispār jau ir beigts.
Tomēr jūs vienmēr brīnišķīgi tikāt uz priekšu, jo jums bija izcila tehniskā apkope, un tie bija jūsu skolotāji
Mīļie kolēģi —
jūs bijāt mūsu devītajiem ne tikai mehāniķi, bet arī avārijas dienests.
Jūs labojāt ne tikai kļūdas kontroldarbos, bet arī palīdzējāt augt, kļūt gudrākiem un stiprākiem.
Paldies par pacietību, par zināšanām un par to, ka izturējāt visas tās reizes, kad darba lapas “mistiski pazuda”, internets “negaidīti nestrādāja” vai suns “apēda mājasdarbu”.
Un tajā visā pats skaistākais ir tas, ka jūs, mani 9-ie, ne tikai apguvāt dažādas zinātnes, bet iemācījāties būt kopā, palīdzēt cits citam, pasmieties par sevi un nepadoties, kad ceļš kļuva bedrains.
Tagad priekšā ir jauni ceļi. Kāds brauks taisni uz mērķi, kāds vēl meklēs savu maršrutu, kāds noteikti pāris reizes apmaldīsies. Un tas ir normāli.
Un atcerieties — lai arī kur dzīve jūs aizvestu, man jūs vienmēr paliksiet tā īpašā klase, kurai reizēm vajadzēja nomainīt riepas, pievilkt skrūves un pārbaudīt bremzes, iztīrīt bagāžnieku… bet ar kuru bija prieks kopā braukt, jo jūsu garāžas, t.i., vecāki, vienmēr sekoja un kontrolēja degvielas uzpildes procesu, vienmēr rūpējās, lai katra auto detaļa šodien ir gatava strādāt. Bez jums, vecāki, nekas nekustētos uz priekšu. Jūs atbalstījāt, palīdzējāt, uzklausījāt un reizēm arī stūmāt mūsu braucējus kalnā augšup vai bijāt aizsargbarjera, kad kritiens bija neizbēgams.
Paldies jums par uzticēšanos, sadarbību un pacietību visos šajos gados!
Paturiet atmiņā, ka galvenais — regulāri uzpildīties ar “degvielu”, t.i., ar drosmi, ar draudzību, ar humora izjūtu. Lai šīs degvielas pietiek jūsu sapņiem, mērķiem un lai vienmēr blakus ir labi pasažieri.
Paldies visiem par šo neaizmirstamo braucienu!"