Straujā dažādu tehnoloģiju attīstība mūsdienās rada papildus slodzi un paaugstinātas prasības ne tikai pieaugušajiem, bet jo īpaši bērniem. Pieaugot prasībām un dzīves tempam, pieaug arī emocionāla slodze, bieži parādās dažādas grūtības. Lai labāk saprastu sava bērna stiprās un vajās puses, saprastu, ko mēs varam prasīt no bērna un kas jau ir ārpus viņa spējām, lai laicīgi sniegt bērnam palīdzību un atbalstu, bieži vien ir vērts veikt bērna psiholoģisko izpēti.  Zinātnisku pamatotu testu lietošana paver iespējas izstrādāt precīzas un argumentētas pieejas skolēna attīstības veicināšanai, viņa vājo aspektu mazināšanai, izmantojot skolēna stiprās puses.

Jāatzīmē, lai veiktu bērnu psiholoģisko izpēti, nepieciešama bērna vecāku rakstiska atļauja.

Īsumā par metodikām, ko skolas psihologs izmanto savā darba praksē:

Vekslera bērnu intelekta tests  WISC-IV- izmanto bērna intelekta spēju noteikšanai, kas ir īpaši būtiska, ja vērojama garīga atpalicība vai specifiski mācīšanās iemaņu traucējumi. To izmanto arī uzmanības, aktivitātes traucējumu, runas un valodas traucējumu gadījumā, lai konkretizētu ar šiem traucējumiem saistītas pazīmes un izveidot rekomendācijas traucējumu novēršanai vai mazināšanai;

P.Harisones un T.Ouklanda Adaptīvās uzvedības novērtēšanas sistēmas tests ABAS-II-izmanto, lai noteiktu skolēna praktiskās prasmes ikdienas dzīves situācijās. Šāda izpēte īpaši svarīga, ja bērnam ir izteikti intelektuālo spēju traucējumi. Šī metodika sniedz informāciju par bērna sociālajām prasmēm, spēju orientēties apkārtējā vidē, parūpēties par sevi, organizēt savu atpūtu un regulēt savu darbošanos, kas ir būtiski gan skolā, gan mājās, kā arī palīdz noteikt bērna stiprās un vājās puses ne tikai mācībās, bet arī ārpus tām;

Latviešu valodas un matemātikas sasniegumu tests LMST-II- metodikas palīdz noteikt mācību sasniegumus, kas būtiski specifisku mācīšanās iemaņu attīstības traucējumu precizēšanai. Ar testu iespējams izmērīt sasniegumus trīs akadēmisko zināšanu un iemaņu jomās- rakstīšanā, lasīšanā un matemātikā;

Ahenbaha uzvedības traucējumu novērtēšanas sistēmas tests-paredzēts skolēna uzvedības traucējumu noteikšanai. Metodika sniedz papildus informāciju par dažādām uzvedības īpatnībām un ļauj izstrādāt rekomendācijas uzvedības traucējumu novēršanai vai mazināšanai;

Latvijas Klīniskais personības tests (LKPT) ir Rīgas Stradiņa universitātē izstrādāts un Latvijas kultūrvidē standartizēts psiholoģiskās izpētes un izvērtēšanas instruments, lai vispusīgi un objektīvi novērtētu psihisko traucējumu simptomu intensitāti, personības iezīmes, funkcionēšanas grūtības un sociālās adaptācijas spējas Pēc testa aizpildīšanas elektroniskajā platformā psihologs saņem automātiski izveidotu testa atbilžu protokolu un klienta profilu grafiski uzskatāmā veidā, kas atvieglo atzinuma sastādīšanu un dokumentēšanu.

Tomēr jāsaprot, ka cilvēka problēmu cēloņi ne vienmēr ir tik skaidri saprotami.

Piemēram, ja bērnam ir grūtības skolā apgūt nepieciešamo mācību programmu, ir jāizvērtē, vai tās ir tikai bērna grūtības iemācīties lasīt vai grūtības izprast lasīto, vai tā ir, piemēram, disleksija?

Varbūt bērnam ir pazeminātas uzmanības koncentrēšanas un noturības spējas vai uzmanības deficīts un hiperaktivitāte (UDHS)?

Vai tās ir grūtības ar impulsu kontroli?

Psiholoģiskie testi dod iespēju izprast katra klienta problēmas būtību un atrast labākos veidus, lai tās risinātu. Taču pilnvērtīgai grūtību izvērtēšanai vienmēr ir svarīga dažādu speciālistu sadarbība, piemēram, psihologa, neirologa, logopēda, ārsta. Svarīgi ir veikt arī fizioloģisko maņu (piemēram, dzirdes, redzes) pārbaudi, lai pārliecinātos vai tas nerada papildus grūtības.

Psiholoģiskās izpētes galvenais mērķis ir palīdzēt!

Psiholoģisko izpēti varētu salīdzināt ar medicīnisko palīdzību. Ja Jums ir kaut kādi fiziski simptomi, kuru dēļ jūtaties slikti, tad Jūs apmeklējat savu ģimenes ārstu, lai viņš izvērtē, vai Jums nav nepieciešams saņemt nosūtījumu uz citiem papildus izmeklējumiem, lai varētu saprast, kas izraisa šos fiziskos simptomus. Iegūtie rezultāti palīdz izstrādāt turpmāko ārstēšanās plānu.

Minētās metodikas bērnu izpētē kopš 2013.gada tiek izmantotas arī Krāslavas ģimnāzijā.

 Psihologa galvenais pienākums skolā ir palīdzēt ne tikai ikvienam bērnam, bet arī skolotājiem un bērnu vecākiem.

Taču ir jāatceras- tikai kopīgi veicot atbalsta pasākumus, var sasniegt vēlamo mērķi- mazināt traucējumus, ja tie tiek konstatēti, un uzlabot bērna pašvērtējumu un dzīves kvalitāti.

Krāslavas ģimnāzijas psiholoģe Velta Daņiļeviča

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (turpmāk UDHS) ir psihiatrisks traucējums, kas ir saistīts ar bērna neirālo attīstību.

UDHS raksturo trīs kritēriji - paaugstināta aktivitāte, neuzmanība, impulsivitāte.

UDHS cēloņi vēl nav zināmi, tomēr pārsvarā tos saista ar ģenētiskiem faktoriem. Tāpat liela loma ir apkārtējiem faktoriem, piemēram, priekšlaicīgas dzemdības, galvas traumas zīdaiņa un bērna vecumā, atkarību izraisošo vielu lietošana grūtniecības laikā u.tml. UDHS simptomus bērnībā var pastiprināt psihosociālie faktori, piemērām, konfliktējoša ģimenes vide, pārmērīga ekrānierīču (TV, telefons, planšetdators utt.) lietošana kopš agrīna vecuma. UDHS tiek diagnosticēts 1 no 10 bērniem

Kas nav UDHS?

• UDHS nav slimība – tas ir neiroloģiskā rakstura psihiatrisks traucējums, kas saistīts ar to, ka bērna smadzenes attīstās un darbojas citādāk.
• UDHS nav uzvedības traucējums, kaut arī tas var būt saistīts ar izaicinošu uzvedību.
• UDHS nav pārejošs traucējums. Pētījumi rāda, ka tas var pāriet vien 30 % gadījumu, taču pārsvarā simptomi mazinās, bet nepāriet. Ar terapijas un vecāku palīdzību bērns spēj iemācīties lietas, kas turpmāk var atvieglot bērna iekļaušanos sociālā vidē.
• UDHS nav mācīšanas traucējums, kaut arī UDHS simptomi var radīt grūtības mācību procesā.
• UDHS nav motivācijas trūkums. Bieži bērns spēj noturēt uzmanību un koncentrēties tēmās, kas saistās ar viņu interesēm.
• Bērns ar UDHS nav izlaists un neaudzināts. Kaut arī daži no audzināšanas paņēmieniem, terapijas var palīdzēt bērnam apgūt piemērotus uzvedības modeļus, pamatā viņam ir fizioloģiska rakstura grūtības.
• UDHS nav apdāvinātība, tomēr dažiem bērniem var būt izteikti talanti noteiktajās jomās.

Kas notiek, ja palīdzība netiek meklēta laikus?

Pētījumi rāda, ka, ja laikus nesniedz palīdzību bērniem ar UDHS, paaugstinās risks, ka bērns būs nesekmīgs mācībās, parādīsies uzvedības traucējumi. Bērni ar UDHS biežāk gūst traumas un savainojumus. Viņiem var būt grūtības komunicēt ar vienaudžiem. Vēlākos gados paaugstinās atkarību izraisošo vielu lietošanas risks, turpinās riskanta un nepārdomāta uzvedība. Pusaudžu gados papildus UDHS bērns var saskarties arī ar citiem emocionāliem traucējumiem - trauksmi un depresiju.

UDHS ir tikai daļa no bērna, tas nav tas, kas bērns ir. UDHS ≠ bērns!

Kad un kā runāt ar bērnu par UDHS

Kad runāt par bērnam piešķirto diagnozi – tas būs jāizlemj vecākiem, jo tieši vecāki savu bērnu zina vislabāk. Tomēr pienāk brīdis, kad bērns sāk ievērot, ka atšķiras no vienaudžiem - viņš biežāk nekā pārējie nokūst nepatikšanās, tādēļ viņš var sākt domāt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Var samazināties pašvērtējums, paaugstināties trauksme utml. Ar bērnu ir vērts parunāt par to, kas ar viņu notiek un kāpēc viņš bieži vien nespēj kontrolēt savu rīcību.

Ieteikumi sarunai par diagnozi

1. Pārrunām par to, kas notiek ar bērnu, jānotiek mierīgos, mīlošos apstākļos.
2. Sāciet sarunu pozitīvā veidā. Pastāstiet, ka nav divu vienādu cilvēku un ikviena smadzenes un nervu sistēma strādā atšķirīgi - tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Pastāstiet, ka tas, ko bērns piedzīvo, ir normāli un arī citi bērni un pieaugušie, kuriem ir UDHS, saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem.
3. Pirms izglītojat bērnu par viņa stāvokli, ir svarīgi apzināties, kā vecāki paši par to jūtas. Ja vecākiem ir grūti pieņemt bērna diagnozi, diez vai bērns var neticēt vecāku apgalvojumiem, ka bērna pieredze ir normāla. Ja ir grūti pieņemt un saprast bērna stāvokli, ir vērts vērsties pie speciālista (psihologa, psihoterapeita), kurš sākotnēji palīdzētu vecākiem un veicinātu izpratni.
4. Sagatavojieties sarunai iepriekš. Laicīgi padomājiet par jautājumiem, ko var uzdot bērns, bet neuztraucaties, ja sarunas laikā bērns jums pajautā ko tādu, ko jums grūti pastāstīt. Jūs varat kopīgi meklēt atbildes internetā vai arī godīgi pateikt, ka nezināt, taču pacentīsieties noskaidrot.
5. Sakiet taisnību bērnam saprotamā valodā, izmantojot īsus un strukturētus teikumus. Izvairieties no plašu medicīnisko terminu lietošanas. Bieži vien tie bērnam neko neizteiks, viņš ātrāk kļūs garlaikots un nespēs uztvert teikto.
6. Atgādiniet bērnam, ka viņš nav vienīgais, kurš saskaras ar šādiem traucējumiem. Pasaulē ir Jūs varat laicīgi internetā sameklēt pasaulē pazīstamus cilvēkus, kuriem bija vai ir UDHS. Tāpat jūs to varat darīt kopā ar bērnu.

Ko darīt, ja bērnam ir UDHS?

• Sadarbojieties ar speciālistiem, kuri piedalās bērna aprūpē (audzinātāji, auklītes, u.c.). Pastāstiet viņiem par bērna īpatnībām un metodēm, kas vislabāk strādā, lai mazinātu izaicinošas uzvedības izpausmes.
• Bērniem ar UDHS ir svarīgi noteikt skaidras un īsas robežas (ko drīkst, ko nedrīkst darīt). Konsekventi ievērojiet izvirzītos noteikumus.
• Izveidojiet bērnam skaidru, paredzamu dienas režīmu. Var būt palīdzoši veidot to vizuālā veidā (plakāts, kalendārs, u.c.).
• Pielāgojiet vidi bērna vajadzībām, spējām un prasmēm. Uz mācību galda nav jābūt liekiem priekšmetiem, kas nav saistīti ar mācībām, jo tie visdrīzāk novērsīs bērna uzmanību. Mēģiniet telpas, kurās bērns visbiežāk atrodas, iekārtot askētiski (piemēram, bērna istabai labāk izvēlēties vienkrāsainas tapetes, nevis tādas, kur būs daudz spilgtu, krāsainu, smalku zīmējumu).
• Iesaistiet bērnu sporta aktivitātēs un pulciņos. Bērnam var būt noderīgi izlādēt savu enerģiju sociāli pieņemamā veidā, piemērām, peldot, apmeklējot džudo nodarbības u.c..
• Samaziniet ekrānierīču lietošanas laiku. Skatoties multenes vai spēlējot spēlītes, smadzeņu darbība tiek pastiprināti aktivizēta. Tas var samazināt bērna koncentrēšanas spējas, paaugstināt trauksmi, agresivitāti. Speciālisti iesaka, līdz trīs gadu vecumam bērnam vispār nepavadīt laiku pie viedierīcēm; 3-5 gadu vecumā ekrānos pavadītajam laikam nevajadzētu pārsniegt 30 minūtes dienā; 5-8 gadu vecumā – vienu stundu dienā; 8-10 gadu vecumā – 1,5 stundu dienā.
• Māciet bērnam veidus, kā nomierināt sevi un mazināt trauksmi. Piemērām, apzinātības tehnikas, meditāciju, jogu, elpošanas vingrinājumus u.c.
• Uzmanības koncentrēšanas palielināšanai var būt palīdzoši spēlēt dažādas uzmanību veicinošās spēles. Galda spēļu un rotaļlietu veikalos ir pieejamas dažāda veida spēles (piemēram, “Jenga” tornis).
• Māciet bērnu izprast savu uzvedību, veidojot sociālos stāstus, spēlējot dažādas sociālās spēles (piemēram, “Dusmu kontroles spēli”).

Materiāls ņemts no https://www.veselapasaule.lv/lv/enciklopedija/diagnoze/uzmanibas-deficita-un-hiperaktivitates-sindroms/kas-ir-uzmanibas-deficita-un-hiperaktivitates-sindroms-udhs#ko-darit-ja-bernam-ir-udhs

Ārkārtas situācijas laikā noteikto ierobežojumu dēļ mainīta dienaskārtība un ierobežotas ikdienas aktivitātes.

Tas izmaina dienas ritmu ģimenēs, vecākiem nav viegli strādāt un uzraudzīt bērnus, bieži vien paaugstinās negatīvo emociju līmenis, arī paškontrole kļūst apgrūtināta.

 Speciālisti iesaka stingri izplānot vecāku un bērnu dienas gaitas, veikt kopējas aktivitātes un pret šo laiku izturēties kā ārkārtas situāciju, kurā daudzas prasības un noteikumi ģimenē mainās.

Lasīt tālāk...

Pirmo klašu skolēnu vecākiem! 

Apsēžoties skolas solā gandrīz katrs no mums ir nonācis situācijā, kad šķiet - netieku līdzi skolotājas norādījumiem. Kādam vajag uzmanīgāk ieklausīties, kādam paskaidrot vēlreiz, kādam citam - pārlasīt un apdomāt. Bet ko darīt tad, ja tomēr nepadodas lasīšana vai rakstīšana, kā arī matemātiskas darbības izrādās pārāk sarežģītas. Šādu grūtību apzīmējums, iespējams, ir mācīšanās traucējumi. 

Lasīt tālāk...