“Laimīgam būt nozīmē būt saskaņā pašam ar sevi un visumu, laime ir apziņā, ka var dzīvot, nedarot nevienam pāri, laime ir citiem kalpot, laime ir vairāk spējā mīlēt nekā tikt mīlētam.”
(Z. Mauriņa)
Man tiešām patīk šī doma, jo tā ir saistīta ar manu personīgo dzīves un laimes saprašanu. Man ļoti patika Z.Mauriņas eseja par K.Skalbes pasakām, pat vairāk nekā pašas pasakas. Bet Mauriņa… Manuprāt, Z.Mauriņa tiešām ir talantīgs cilvēks, tas ir redzams viņas spējā analizēt cita cilvēka darbu, redzēt apslēptās domas. Man vispār ļoti patīk literārie kritiķi, jo liekas - tas ir liels darbs un liela gudrība ne tikai vienkārši saņemt prieku no lasīšanas, bet arī spēt paskatīties uz darbu ar rakstītāja acīm, ne tikai lasīt darbu, bet pētīt to. Z. Mauriņa to spēj darīt, un viņai ļoti labi tas sanāk.
Un Mauriņas esejā labi redzama viņas dzīves gudrība, redzams, ka dzīvi viņa arī prot pētīt, prot saskatīt slēptās dziļās domas un jēgu. Šī citāta galvenā doma – būt laimīgam, būt bagātam; būt harmonijā ar sevi nozīmē dot, nevis ņemt. Man patīk tāda filozofija un vēl aktuālāka tā ir šodien, kad mēs dzīvojam patērēju sabiedrībā, kad cilvēku attiecības līdzīgas pārdēvēja un pircēja attiecībām, kad galvenā vērtība ir nauda un sasniegumi, kuri saistīti ar naudas pelnīšanu. Bet laime ir kalpošanā, nevis valdīšanā. Un kalpošana šodien ir kaut kas slikts, mēs uztveram to kā verdzību, jo katrs taču grib būt par savas dzīves valdnieku, katrs sevi uztver par Dievu, katrs attīsta savu egocentrismu. To attīsta mūsu kultūra un vērtības, kuras tā aug. Nav vairs elitāras mākslas, māksla ir protests un pilnīga refleksija, tā nemāca vairs skaistumam un dzīvei, tā kliedz, tā meklē kaut ko jaunu, patiesu, bet mēs dzīvojam pārmaiņu sabiedrībā, mēs mācāmies dzīvot. Tas vairs nav pat postmodernisms, mēs dzīvojam metamodernismā.
Bet Z. Mauriņa lasīja pasakas, un tas ir ļoti svarīgi - lasīt pasakas, kad tu vairs neesi bērns, un Mauriņa redzēja, viņa saprata, ka būt laimīgam nozīmē kalpošanu un došanu. Tā ir laime. Laime ir laimes kultivēšana. Būt laimīgam nozīmē dāvināt laimi citiem. Un darīt laimi, negaidot neko atpakaļ, bet zinot, ka tas obligāti atgriezīsies, izveidot savu labo darbu apli starp daudziem cilvēkiem, atgriezīsies pie tevis cita cilvēka palīdzībā, cita cilvēka labā vārdā vai darbā. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas moments, moments, kad tu veido laimi; nekā nebija – bet tu, cilvēks, tāpēcarī esi cilvēks, ka no tukšuma izveidoji laimi, lielu, īstu, skaistu, siltu laimi citam un arī sev, jo par tavu laimi kļūst cita cilvēka prieks. Un var pateikt – vai tas nav tā paša egocentrisma cita forma? Bet es tā nedomāju, man liekas - egocentrisms ir negatīva lieta, degradējoša un destruktīva cilvēka būtībai, bet kaut kāda maģiska īpaša sajūta, kad tu, kā man liekas, izpildīji savu cilvēka pienākumu – darīt pasauli un citus cilvēkus labākus, laimīgākus, nevar būt destruktīva sajūta, tā attīsta cilvēka garu, tā ved pie harmonijas ar sevi.
Bet kas ir harmonija? Harmonija ir mīlestība, ļoti daudz mīlestības, kad tā dzīvo tevī – mīlestība pret sevi, pret savu dzīvi, pret pasauli, pret citiem cilvēkiem, dažādiem cilvēkiem, neideāliem. Tā ir līdzjūtība, tā ir pieņemšana, jo, kad tu cilvēku pieņem, tu viņu noteikti sāc mīlēt. Tāpēc arī sevis pieņemšana nozīmē sevis mīlēšanu. Un ceļš pie harmonijas ar sevi var būt dažāds – var būt caur zināšanām, caur daiļradi, caur citiem cilvēkiem, caur reliģiju. Ļoti daudz ceļu, labu, bet dažādu ceļu, kuri ved pie harmonijas ar sevi, ja šī darbība, šis ceļš ir veidots ar mīlestību, ja tas, ko tu veido šajā pasaulē, ir veidots ar mīlestību, negaidot neko atpakaļ, ar kalpošanu cilvēkiem vai kalpošanu Dievam. Tā ir harmonija, kad cilvēks necenšas mainīt pasauli ar tās trūkumiem, cilvēkus ar viņu trūkumiem, tik neideālus, kad tu šos trūkumus pieņem, tu sāk cilvēkus mīlēt un šī mīlestība jau cilvēkus padara par labākiem.
Man reti ir raksturīgas tādas domas par dzīvi, es esmu pesimistisks cilvēks, bet dziļi dvēselē ļoti naivs un romantisks un tāpēc man patīk Zentas Mauriņas domas, tāpēc man arī Z.Mauriņas eseja patika un tāpēc šis domraksts ir tāds salds, pārāk salds varbūt, bet patiess. Šī dzīves gudrība, kuru izteica Z.Mauriņa, ko saskatīja K.Skalbes pasakās, šī gudrība ir tas, kam vajag mācīties visu dzīvi, un es cenšos tam mācīties. Es cenšos vienmēr atcerēties, ka īsta laime ir dot, nevis ņemt, mīlēt, nevis būt mīlētam.
Kristīna Filatova (11. b klase)