Kas cits, ja ne Māra Zālīte jūt un izsaka Latvijas sirdī durto adatu sāpes un alkas pēc savas senču zemes. Viņas rakstītie vārdi mudina nestāvēt uz vietas, bet dažu vārdu siltums spēj atkausēt pat  viscietāko sirdi. Viņa mums atver milzīgu vārdu pasauli, kurā tikai jāieskatās un jāņem viss, ko sirds kāro.

     Kaut ir pagājis diezgan garš laika sprīdis kopš Latvijas tumšajiem laikiem, viņa joprojām jūt dvēselē uzplēstu brūci, kuru var pamanīt krājumā „Debesis, debesis”. Iespējams, M.Zālītes darbos var pamanīt ļoti daudz traģiskā, bet tā izteiktos katrs, ja saules vietā bērnībā redzētu tumšas debesis. Protams, pati bērnība nebija slikta, bet gan apziņa par to, ka nevari izvēlēties  sirdij tīkamo. Pamatojoties uz dzejnieces biogrāfiju un darbu „Pieci pirksti”, var saprast, ka bērnība, kas tika pavadīta Sibīrijā, atstāja lielu nospiedumu viņas turpmākajā dzīvē. Manuprāt, tieši  bērnības notikumu dēļ viņa sāka rakstīt radošus un viņas sirdij tuvus darbus. Rakstīt tieši par brīvību un cīņu  atgriezties īstajās mājās, ir viņas patiesais un neatkārtojamais stils, kas izstaro patriotismu, cerību un neatlaidību.

            Citreiz gribas radīt pasauli ne tikai lasāmu un  fantazējamu, bet arī skatāmu , tāpēc arī M.Zālīte pievērsās dramaturģijai. Neskaitot iepriekš minētās tēmas, viņa uzskata svarīgus arī globālus jautājumus , kurus var pamanīt lugā „Pilna Māras istabiņa”. Protams, šī luga ir dziļa, tāpēc  atklāj sevī  indivīda un sabiedrības atbildības problēmas, meklē cēloņus cilvēces degradācijas  procesiem. Māra Zālīte ļauj apskatīt sabiedrību un tās problēmas  bez mazākās piepūles, bet tajā pašā laikā ļoti oriģināli un interesanti.

Dzeja un dramaturģija nav vienīgais veids, kā viņa pauž savu personisko skatījumu, domas par agrāko un mūsdienu pasauli. Protams, ne ļoti aktīvi, bet tomēr viņa piedalās sabiedriskajā darbībā, jo bijusi  Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja, kā arī Kokneses fonda padomes locekle. Tieši šīs radošās un pārliecības pilnās darbības liek man noticēt ,ka visu var sasniegt.

 Viņa ir pierādījusi sevi  kā radošu personību, kas mani patiešām iedvesmo un liek aizdomāties gan par vakardienu, gan par rītdienu. Māra Zālīte manās acīs vienmēr bija kā zvaigzne, kuru labi redzēju pat, ja apkārt bija miglains un tumšs. Manuprāt, bez viņas darbiem es būtu kā vāze bez puķēm vai arī kā māja bez jumta.

Samanta Prikšāne (10. b klase)