Klāt atkal vasara – saules, siltuma, jaunības un mīlestības laiks. Šodien reibinošā ziedu smarža un līksmās putnu balsis vienkopus ir pulcinājuši tik daudz laimīgu cilvēku, kurus vieno 12 gadi – gari un reizē arī tik īsi. Šķiet, tas bija pavisam nesen, kad šie puiši un meitenes, pieķērušies siltajai māmiņas plaukstai, satraukumā pukstošu sirdi pirmo reizi mūžā vēra vaļā savas gaismas pils durvis. Pils, kura drīz vien kļuva par otrajām mājām, kur ik dienu viņus sagaidīja skaļais skolas zvans un draugu smiekli, atvērtas grāmatas un bezgalīgā zinību jūra. Tā bija vieta, kur tika gūtas pirmās uzvaras un piedzīvotas pirmās vilšanās.
Taču mērķtiecīgi – soli pa solim – viņi kāpa arvien augstāk. Šodien es no sirds saku paldies visiem, visiem skolotājiem, kas palīdzēja mūsu bērniem sasniegt savas dzīves pirmo augstāko virsotni. Paldies, ka iedrošinājāt un sapurinājāt, kad tas bija nepieciešams, iemācījāt pētīt, izgudrot, radīt, jautāt un noskaidrot. Paldies, ka dāvājāt mīlestību!
Cilvēkam jau nevajag daudz – tikai balti austošu rītu, tikai draugu un mazliet laimes. Un daudz skaistāka kļūst pasaule, ja drīksti zināt – tev mājas ir. Māmiņ, atceries – balts miers guļ šūpulī, visapkārt valda klusums. Atceries pirmo grabulīti, tad mazo cilvēciņu, kurš iet pirmajam gadam pretim, un tu savos sapņos lūdzi, lai izaug liels un labs.
Cienījamie vecāki, paskatieties šobrīd katrs uz savu atvasīti un padomājiet – tas taču ir mūsu mazais, nerātnais puišelis ar mūždien nošļukušajām biksēm un nošmulēto degungalu. Un tā tiešām ir tā pati meitenīte ar strupajām biželēm un allaž nobrāztajiem ceļgaliem…
Laiks ir neapturams. Jūsu mazais cilvēks šodien lielajā dzīves grāmatā nu jau ar savu roku pāršķir jaunu lappusi. Un dara to droši, jo viņu sargā jūsu siltais smaids, maigais glāsts, labais padoms un bezgalīgā mīlestība. Paldies par kopā pavadīto laiku, par dzīves gudrību, atbalstu un uzticēšanos.
Laimīgas dzīves noslēpums ir – būt tam, kas esi, un tapt par to, kas tu spēj būt. Paraugieties uz augiem un dzīvniekiem dabā! Vai kaut vienā liepā atrodams kāds ābols? Vai zemeņu stādā izaug rieksti? Vai kurmis mēģina lidot? No visām dzīvajām būtnēm vienīgi cilvēks muļķīgi cenšas būt kaut kas cits, nekā viņam paredzēts būt, līdz kļūst dzīvei gluži nederīgs. Mēs, skolotāji, kopā ar jums, rokās sadevušies, spērām pirmos soļus, vadot jūs pa šauru taciņu, kas 12 gadu laikā izvērtusies par platu un drošu ceļu. Nu mēs palaižam rokas vaļā. Priekšā krustceles, kur turpmākais virziens jāizvēlas jums pašiem.
Sekojiet saviem sapņiem, jo tie zina ceļu. Lai jums izdodas atrast meklēto, sasniegt iecerēto un piepildīt sapņus. Bet mēs turēsim īkšķus un gaidīsim jūs atgriežamies, jo jūs esat daļa no mums – uz mūžu. Esiet laimīgi!
Ingrīda Grišāne,
Krāslavas ģimnāzijas 12.klases audzinātāja
2024.gada 15.jūnijs