Samanta Prikšāne, 10.klase

Es kāptu līdz varavīksnei un augstāk,

Domājot, ka var dzīvot vēl krāsaināk.

Es kāptu līdz mēnesim un augstāk,

Domājot, ka var dzīvot vēl laimīgāk.

Es kāptu līdz saulei un augstāk,

Nebaidoties, ka var palikt karstāk.

Tikai turi un nelaid vaļā!

Labi, ja nokritīšu puķu pļavā,

Nevis tuksnesī klajā

Vai okeānā sāļā.

Bet pat, ja tā...

Es vēlreiz kāptu!

Pat, ja pēc atpūtas manas kājas smelgtu,

Un pat, ja manas kāpnes

Neskaitāmas naglas klātu.

Es vēlreiz kāptu!

Tikai turi un nelaid vaļā!

Jo tās jau ir asākas nekā zāle zaļā -

Kāpnes tavās rokās,

Kurām nav dziļu sakņu.

Kaut arī neviens nemācīja,

Kā cita laimes taciņu turēt,

Tev tās kāpnes jānotur!

 Lai tās no slapjuma pūst

Vai no smaguma lūst!

Tikai turi un nelaid vaļā!

Bet es zinu, ka tu nespēsi,

To jau sen esmu sapratusi.

Tāpēc ka tik daudz esmu kritusi.

Bet vajadzēja to agrāk nojaust,

Pirms esmu vēlreiz augšā kāpusi,

Būtu tavā vietā citu saukusi…

Esmu daudz klusējusi,

Uz ko gan labāku būtu cerējusi?

Bet …kamēr es vēl ceru

Un acis uz tavu paviršību pieveru,

Vēlos atgādināt tikai vienu,

Kas izmainītu vairāk nekā vienu dienu.

Kliedzu tev balsī skaļā:

Tikai turi un nelaid vaļā!

Dzimtās valodas dienas ietvaros