Apburtā Krāslava

Samanta Prikšāne, 10.klase

Apburtā zeme

Vai Saule spīd vai lietus līst

Mana dvēsele pa šīm ielām klīst.

Šeit tik mierīgi un klusi

Par šo sajūtu es gatava atdot

Vairāk nekā sevis pusi.

Es neredzēju, kā šī zeme tapusi

Un, neskatoties, ka gandrīz 100 gadi pagājuši,

Manas kājas pa bruģi joprojām iet,

Un upei joprojām patīk pa līkumiem skriet.

Vai Saule spīd vai lietus līst.

Virs galvas vates mākoņi klīst,

Bet ziedu pilnās dobes nekad nevīst.

Vai dzirdi, kā bites dūc?

Viņas visas saldās smaržas kopā jauc.

Vai Saule spīd vai lietus līst.

Zinu, ka rītdiena pienāks drīz

Un mainīsies apburtā zeme.

Bet ne tik ļoti,

Lai nepazītu tās rāmās ielas, zaļos kokus,

Raibās mājas un par to jumtiem slīdošo saules staru skatus.

Lai kādi mākoņi debesis nomāktu

Lai kāda bieza migla priekšā būtu.

Es vienalga pie tevis atnāktu

Mana apburtā zeme.

 

Samanta Prikšāne, 10.klase

 

Skats no augšas vai zemes tavu spilgtumu var saredzēt pat no pazemes. Peldot pa upi vai ejot pa ceļu, pat naktī es atnāktu , es tevi pazītu. Bet tomēr es eju lai kāptu augstāk, lai saredzētu tevi vairāk. Es kāpšu kalnā, kurā reiz kungi dzīvoja, es kāpšu kalnā, lai sajustu tevi tuvāk. Es klīstu pa miglainām ielām, maldos aiz caurredzamām mājām, un manas kājas jau ir pārgurušas no cietā bruģa. Bet tas neapstādina man joprojām meklēt tevi, es zinu, ka kādreiz man tas izdosies. Kādreiz man izdosies sajust svaigo gaisu, saredzēt centrā esošo strūklaku,  pasēdēt ēnā zem trotuāru malu liepām un mani neapturēt pat stindzinošam sniegam. Upe manu plostu nežēlīgi svaida, līdz paverās gaisma, saules stars šajās apmākušajās debesīs. Pa astoņiem upes lokiem es izbraucu, tātad es jau esmu tuvu. Nu kā, tad es sajūtu saldo ziedu smaržu, sadzirdu cilvēku soļus un skaļas sarunas, un zirgu pakavu skaņas? Nu un es esmu krastā, bet viss tik svešs manām acīm, kaut šķiet tik tuvs sirdij. Pagaidi, tomēr kaut ko es atpazīstu – centrs tik ļoti līdzīgs tev, tikai šeit tik ļaužu un tāda rosība. Vai tas tirgus laukums tik pārpildīts? Es jūtu, ka kājām daudz vieglāk un mīkstāk iet, tātad es jau tuvu. Tik daudz pelēku tēlu man apkārt iet, un es gar pelēkām mājām skrienu , ka spēju tālumā tik augstos baznīcas krustus pamanīt. Es skrienu augstāk, lai saredzētu tevi labāk...Nu es esmu šeit, acis ciet un vaļā, viss atkal krāšņs, es aizgāju no vakardienas un beidzot atradu šodienu. Kaut šo burvīgo skatu nemainīs neviens gads uz priekšu vai atpakaļ. Tagad nu es esmu mājās...

 

Latviešu valodas un literatūras skolotājas Aijas Jakoveles stundā