Pastaiga pa Krāslavu

Evija Vagale, 9.a klase

Pastaiga pa Krāslaviņu...

 


 

 

          Krāslaviņa, Krāslaviņa – mana mīļā dzimtā pilsētiņa. Jā, tieši tā – pilsētiņa, nevis pilsēta. „Pilsēta” skan smagi, pat dusmīgi, bet „pilsētiņa” – mīļi. Man ļoti patīk mana mīļā, jaukā, zaļā, pēc  burbuļojoša  ūdens, priežu skujām un varavīksnes krāsu ziediem  smaržojošā Krāslaviņa.                                                                  

          Kad izeju pastaigāties un baudīt savu pilsētiņu, es sastopu tik lielu dažādību: te neliels pakalniņš, te augstāks, te pavisam augsts, stāvs un garšs. Cik gan ilgi var baudīt no tā braucienu ar slīdpaliktnīti vai ragaviņām ziemā! Eju tālāk. Te sīks strautiņš, te neliela upīte, Jāņupīte, te varenā un plašā, mierīgi, nesteidzīgi plūstošā Daugava. Šķiet, tā arī grib ilgāk izbaudīt šīs, uz Latvijas zemes pirmās,  pilsētiņas burvīgumu.

         Nedaudz tālāk – avotiņš urdz, urdz un urdz dienu un nakti, ziemu un vasaru, it kā gribēdams dzesēt slāpes visai pilsētai – gan cilvēkiem, gan augiem, ziediem, kokiem un arī tiem daudzajiem ciemiņiem, no tālām  malām mūsu pilsētiņu apbrīnot nākušiem.

          It visur, kur es eju, gar ielu malām un laukumos smaržo daudzkrāsaini  ziedi, košumkrūmi, koki. Pilsētiņu gandrīz no visām pusēm ieskauj priežu sili, pasargājot to no nikniem vējiem un vētrām un dāvājot pilsētiņai tīru, svaigu, veselīgu gaisu. Cik viegli te elpot ar pilnu krūti!

          Un kura pilsēta var lepoties ar diviem ezeriem?! To nosaukumi gan liek pasmaidīt – Persteņa ezers. Latviski varētu teikt Gredzentiņezers. Nekas, krievu valodas pieskaņa te, kur Krievijai un Baltkrievijai gandrīz vai roku var pasniegt, ir itin pieņemama. Tālāk – Zirga ezers. Interesanti, uz kurieni ar šo zirgu varētu pavizināties?!

          Daudzveidīgā daba ir pulcējusi pie sevis arī dažādus cilvēkus. Te varu dzirdēt: - „Loba dīna! Kai dzelys?”, „Labdien! Kā klājas?”, Dobrij dzeņ! Kak dzela?”, „Cześć!  Jak się masz”, „Вітаю!  Як ты?”,“Salut! Ce mai faci?”  Latgaliešu, latviešu, krievu, poļu, baltkrievu un čigānu valoda – tās skan katra citādāk, bet visas kopā veido labskanīgu, daudzvalodīgu melodiju. Nebrīnos, kad man priekšā palēkdamās nāk tumšādaina, sprogaina, smaidīga, jautra meitenīte. Man šķiet, ka visi cilvēki ir draudzīgi, mīļi, laimīgi. Arī es katram varu uzsmaidīt, veltīt kādu komplimentu, aprunāties.

          Mana pastaiga ir galā. Atgriežos mājās. Laipni, smaidīgi  mani sagaida arī mani vecāki, un uz virtuves galda smaržo mīļās māmiņas tikko ceptas pankūkas ar medu un aveņu tēju. Es esmu savā mīļajā pilsētiņā, savā mīļajā istabiņā ar saviem mīļajiem vecākiem. Es jūtos laimīga un ceru, ka tā jūtas visi mūsu pilsētiņas iedzīvotāji.

 


Anastasija Petunova, 9.a klase
 

 

Krāslava, tev ir ar ko lepoties!

Krāslava atrodas vietā, kur Dvina, tikko pārtapusi par Daugavu, tūlīt pat steidzas mest loku pēc loka, it kā priecādamās par skaisto dabu, skaisto pilsētiņu labajā krastā un zaļajiem priežu siliem kreisajā. Bet tu, Krāslava, vari lepoties, ka atrodies Latvijas likteņupes krastos un nacionālajā parkā „Daugavas loki,” jo Daugavas tecējums Krāslavas un Daugavpils novados ir iekļauts UNESCO nacionālajā sarakstā.

Krāslava, tu vari lepoties, ka esi gandrīz visu Latvijas pilsētu vecmāmiņa, jo tu tiec uzskatīta par vienu no senākajām rakstītajos avotos pieminētajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā, izveidojusies 9. gadsimtā pie pilskalna Daugavas – Dņepras ūdensceļa malā. 1729. gadā Krāslavas muižu nopirka Plāteru dzimta, bet Krāslava ieguva miesta tiesības. Pirms Pirmā pasaules kara Krāslava bija otrs lielākais miests Latvijā (10500 iedzīvotāju).

Krāslava, tavu bagāto kultūras mantojumu pārstāv valsts aizsardzībā esoši izcili arhitektūras, mākslas, arheoloģijas, kultūras un pilsētbūvniecības pieminekļi. Tavs vislielākais lepnums, protams, ir Plāteru dzimtas mantotais baroka stila pils komplekss, Plāteru bibliotēka, Jāzepa Karņicka piemineklis, Augusta akmens Augusta ielā, Krāslavas tirgus laukums Brīvības ielā, mūra katoļu baznīca, kā arī dažādu citu konfesiju baznīcas, vecpilsētas romantisko mājiņu koka mežģīņu skautie logi, vecais parks, Šokolādes kalniņš, Teātra kalniņš, divi ezeriņi pilsētas teritorijā...

Un vai ne ar lepnumu tu, Krāslava, vari teikt, ka 18. gadsimtā šeit gandrīz simt gadus darbojās pirmā augstākā mācību iestāde Latvijā – Krāslavas Garīgais seminārs?

Krāslava, tavs lepnums un lielākā bagātība, protams, ir arī tavi cilvēki, kas te dzīvo un strādā, un daudznacionālā vide, kur, savijušās kopā, mājo daudzas tautības, saglabājot tradīcijas, valodu un ikdienas ieražas, kas raksturīgas katrai no tām.  To atspoguļo arī Krāslavas pilsētas ģerbonis – sudraba laiva ar pieciem airiem uz zila fona, kas simbolizē piecas pamatiedzīvotāju tautības: latviešus, krievus, baltkrievus, poļus un ebrejus. Senā vēsture un skaistā daba ir izauklējusi arī ievērojamus cilvēkus, ar kuriem tu, Krāslava, pamatoti vari lepoties un saukt par savējiem: tēlnieki Naums Āronsons un Vanda Zēvalde, gleznotājs Pāvils Glaudāns, dzejnieki Valdis Krāslavietis un Cecīlija Dinere, sportisti Valentīna Gotovska, Ineta Radeviča, Jānis Timma, Juris Silovs, keramiķis Valdis Pauliņš, māksliniece Maija Šuļga  un daudzi citi.

Krāslava, tu vari lepoties, ka vilini tūristus ne tikai no visiem Latvijas novadiem un pilsētām, bet arī no ārzemēm, visvairāk no Polijas, Vācijas, Lietuvas. Tas nozīmē, ka pie mums ir ko darīt, ir ko redzēt un ir ko baudīt.  Savdabīga pilsētas vizītkarte tūristiem ir vietējo ražotāju maize, Krāslavas alus, sviests, zāļu tējas, linsēklu eļļa, medus, gurķi un tomāti, keramika, koka izstrādājumi, gleznas, nobraucieni pa Daugavu... Vietējie iedzīvotāji, saviem viesiem skaidrojot ģerboņa nozīmi, mēdz vēl piebilst: “Vienā laivā esam, kopā arī airējam!”

Pavisam drīz tu, Krāslava, svinēsi savu simto dzimšanas dienu. Novēlu tev nākamajā  simtgadē vēl vairāk lietu un personību, ar ko lepoties. Lai te dzīvo tikai laimīgi cilvēki, bet lai tevi apciemo un par tevi labu runā visa pasaule!

 

 

Nora Krikova, 9.a klase

Atmiņu tēlojums

Es esmu dzimusi un dzīvojusi savā pilsētā Krāslavā. No  bērnu dienām esmu izlūkojusi katru stūri pie mājas, kurā dzīvoju. Paaugoties sāku iepazīt pašu pilsētu, kurā tagad zinu katru ielu un ceļu.  Šī pilsēta man ir tuva, jo tā glabā atmiņas par to, kas bija piedzīvots, kad biju pavisam maza, kad skatījos uz šo mazo pilsētiņu kā uz veselu pasauli, iepletusi lielās, apaļās acis.

Krāslava atrodas Daugavas krastā. Tas, manuprāt, ir viens no pilsētas galvenajiem krāšņumiem. Tieši Daugavas krasti ir pati spilgtākā atmiņu vieta no bērnības. No upes mēs dzīvojām tālu, tāpēc katrreiz, kad mēs kopā ar mammu gājām pastaigā pie Daugavas, man tas bija vesels ceļojums. Man ļoti patika pastaigas pašā pavasara sākumā, kad no bargās ziemas palika tikai mīkstas sniega kupenas un Daugavas ledus kusa un šķēlās. Bērnībā man bija spilgti zaļš mētelītis, mīlīga rozā cepurīte un pie rokas vienmēr mans zaķītis, kuru uzdāvināja man Salavecis. Ejot apskatīt upi, es vienmēr mammai lūdzu nopirkt man kādu kārumu, lai pastaiga kļūtu vēl labāka. Viņa bieži pirka man un sev cukurgailīti, un mēs kopā gājām pie rokas. Es atceros, ka Daugavas krastā bija ļoti skaista lapene, kurai blakus no koka bija izveidota lapsa un vārna ar siera gabalu knābī. Mēs katru reizi apstājāmies pie šīs mājiņas, lai pasēdētu un mierīgi padzertu kādu sulu. No tās vietas man ir palikusi fotogrāfija, kur es kopā ar savu zaķīti un cukurgailīti stāvu pie koka lapsas. Diemžēl palu laikā šo lapeni applūdināja un to nācās nojaukt. Tagad no tās vietas ir tikai foto un manas ar mammu atmiņas no tiem laikiem.

Laiks iet, mēs visi augam, tomēr atmiņas par to labāko seko mums visu dzīvi. Tagad mēs visu fotografējam, lai neko neaizmirstu, tomēr labāk ir tad, kad tu redzi un baudi mirkli ar acīm, nevis caur fotokameru.

 

Latviešu valodas un literatūras skolotājas Ingrīdas Grišānes stundā